Es jūtos mazliet dīvaini rakstot par kosmētiku visu citu notikumu dēļ, bet tieši ierasti darbi un ikdienas rutīna man ļauj kaut uz mirkli justies normāli. Un tātad – par pagājušā mēneša favorītiem kosmētikā un citām tikai pozitīvām lietām.

Joprojām lielā cieņā ir daudzi no janvāra favorītiem. No jauniem produktiem, par kuriem atsauksme vēl tikai taps, man ļoti patīk Elementar Herbology Delicate Cleanse – maigs attīrošs krēmveida līdzeklis ar dabīgu sastāvu, lielisks vakarā kā otrais posms pēc nopietna balzama vai no rītiem. Indeed Laboratories Hydraluron sevi parāda lieliski – uzlabo ādas mitrināšanu un, galvenais, neaizsit manas uz hialuronskābi superjutīgās poras. Nu ļoti smukus rezultātus sniedz Clinique Repairwear Laser Focus serums – uzlabo sejas toni, vizuāli samazina poras, mosties no rīta ar skaistu ādu. Ilgstoši lietojot matu kopšanas produktus apjomam, sāku novērot nelielas problēmas ar galvas ādu. Atcerējos Elīnas lielisko atsauksmi par Eucerin Dermo Capillaire šampūnu un pagaidām ar pirkumu esmu super apmierināta.

Kas vēl man paliks atmiņā no februāra?

Mana mazā radinieka Andreja Borisa sešu mēnešu jubileja (ķirbi visiem!).

“House of Cards” 2. sezonas šokējošā atklāšanas sērija. Biju tik satriekta, ka divās dienās “piebeidzu” visu sezonu. Joprojām neesmu vīlusies šajā lieliski savērptajā politisko intrigu čūskulājā.

Daļēji pie mana emocionālā saguruma noteikti ir vainojams fakts, ka LTV pārtrauca rādīt vienīgo manis iecienīto seriālu “Midsomeras slepkavības”. Ja arī jums tas bija dzīves stabilitātes garants – esmu atradusi alternatīvu. Šoreiz gan grāmatas formā. Wendy Webb “The Fate of Mercy Alban” (pavisam neslikts, maigu drebuļu gabals ar pagātnes noslēpumu atrisināšanu, kas neliks jums  šausmās pārlieku nošķiesties ar tēju) pēcvārdā izlasīju, ka pašas rakstnieces mīļākā autore ir Louise Penny. Nu un šī dāma ir radījusi lielisku grāmatu sēriju, kur ikdienišķi noziegumi notiek Trīs Priežu ciema miermīlīgajā atmosfērā un tos eleganti atrisina tikpat elegants galvenais inspektors.

Traģiska un brīnišķīga grāmata – “Детство 45-53. А завтра будет счастье”. To cilvēku atmiņas, kuru bērnība pagājusi Otrā pasaules kara un tam sekojošās desmitgades laikā. Stāstus apkopojusi lieliskā krievu rakstniece Ludmila Uļickaja. Par tā laika dzīvi, ikdienu, niekiem, briesmām, priekiem. Diemžēl nezinu, vai kāda no šīm grāmatām ir tulkota latviešu valodā.

Un visbeidzot – marta notikums, bet pēc mēneša jau būšu par to aizmirsusi. Kā jums šī gada Oskari?

Es pirms kāda laika vēl domāju, ka nekad neatkopšos no traumas, ko guvu redzot Metjū Makonahiju stringos un špagatā “Magic Mike”. Bet viņam izdevās mani pārsteigt. Vispirms ar “Mud”, pēc tam, nu jau ar Oskariem nominēto “Dallas Buyers Club”. Man, personīgi, nebija šaubu, ka Oskaru saņems Metjū. Pat ja atmetam tiešām lielisko MM sniegumu filmā, Holivuda nekad nav atstājusi bez atalgojuma aktierus, kas uzņemas milzīgas pūles ķermeņa pārveidošanā gatavojoties lomai (atcerēsimies Nikolu Kidmenu ar mākslīgo degunu filmā “The Hours”). Es ļoti skeptiski attiecos pret ļaudīm, kas presē parasti redzami puspliki, tāpēc Oskars Metjū pelnīti. Beidzot viņš ir izaudzis un sapratis, ka nav jādiedz pusplikam pa pludmali, spīdinot ieeļotas krūtis, lai būtu populārs.

Džareds Leto bija lielisks, tāpat kā viņa runa, saņemot balvu.

Tīri cilvēcīgi žēl Leo – jau atkal nekā. Un, protams, žēl, ka tukšā palika mīlulītis Maikls Fasbenders, kurš manu Oskaru būtu saņēmis jau par “Shame”.

“12 Years a Slave” vēl neesmu saņēmusies noskatīties. Jums patika?